3. jūnijā, tieši mēnesi pēc skrējiensoļojuma Rīga-Valmiera 107 km, Valmieras muzeja teritorijā notika īpašs stāstu vakars “No Rīgas līdz Valmierai – ar kājām un sirdi”, kas veltīts skrējiensoļojuma “Rīga–Valmiera” leģendai.
Pasākumā bija iespēja satikt ne vien skrējiensoļojuma uzvarētājus un uzvarētājas, bet arī ieskatīties skrējiena vēsturē un attīstībā līdz mūsdienām, īpašu uzmanību pievēršot šī gada izcilajiem dalībniekiem no Valmieras novada un citiem vietējiem varoņiem.
Pasākuma programma tika sadalīta četrās daļās ar īpašu viesu piedalīšanos. Pirmajā daļā “Leģenda par Rīga – Valmiera. Toreiz un tagad!” atmiņās par pirmajiem 107 kilometru Gladiatoru pastaigas skrējieniem trešās atmodas laikā (1989-1993) dalījās Artis Ločmelis un Jānis Dainis, kā arī par skrējiena atjaunošanu 2014. gadā savas atmiņas stāstīja Matīss Vecvagaris.
Pasākumā otrajā daļā “Ne tikai cīņa ar sevi, arī labdarība!” bija iespējams satikt šī gada skrējiena sargeņģeļus Tomu un Edžu, kuru rehabilitācijai saziedoti 8300 eiro. Paldies visiem!
Vakara turpinājumā “Ne pirmo, ne pēdējo reizi!” notika tikšanās ar Valmieras novadniekiem, kuri distanci veikuši ne vienu reizi vien un par motivāciju to darīt atkal. Ar stāstiem dalījās leģendārais skrējējs no Valmieras novada Kocēniem – Dmitrijs Ničipors, kurš kopš atjaunošanas ir piedalījies visos skrējiensoļojumos – divpadsmit reizes, kā arī viens no biedrības “Daba mūs sauc” virzītājspēkiem Druvis Ruciņš.
Pasākuma turpinājuma tēma bija “Kā to vispār var izdarīt? Ātrāko valmieriešu stāsti no finiša līnijas”. Šogad notika unikāls gadījums skrējiena Rīga – Valmiera 107km vēsturē, jo gan sievietēm, gan vīriešiem pirmās divas vietas ieņēma valmierieši. Sievietēm par uzvarētāju kļuva Karīna Lezdiņa, kura šajā gadā 107 kilometrus veica 9 stundās 32 minūtēs 45 sekundē.
Karīnas trenera Pētera Grīviņa komentārs par sportistes sasniegumu un gatavošanos:
“Ar Karīnu sākām sadarboties pagājušā gada augustā un, šķiet, no decembra mērķtiecīgi sākām trenēties šī gada Rīga Valmiera. Nedomāju, ka treniņos paveicām ko īpašu, tomēr tika izdarītas galvenās lietas – pieaudzēta kilometrāža koncentrējoties uz garajiem skrējieniem. Tajā pašā laikā Karīna cītīgi vingroja, kā arī liela daļa no panākumu atslēgas bija treniņu konsekvence – netika izlaists gandrīz neviens treniņš. Tomēr nebija arī tā, ka Karīna koncentrējās tikai uz treniņiem, spējām atrast balansu, lai varētu arī iespiest ar treniņiem nesaistītus pasākumus, kas, domāju, ļāva saglabāt skriešanas prieku. Tas arī bija redzams treniņos – nebija nekādu sūdzību par to, ka šis viss jau apnicis. Skaidrs, ka te ir svarīga arī augsta pašdisciplīna. Man jau šķiet, ka daudz kas ir atkarīgs arī no pirmsstarta domāšanas. Ar Karīnu nevienā brīdī nerunājām par vietām, bet gan par to, ka gribas uzlabot pagājušā gada laiku, par sajūtām, kādām vajadzētu būt trasē, par ēšanu. Un, ja tu skrien savu skrējienu, tad tu nevari zaudēt – lai kurā pozīcijā arī ieskrietu, esi izskrējis savu labāko skrējienu, un tas arī ir galvenais. Visbeidzot par manām sajūtām – šķiet, ka līdzīgas kā toreiz, kad man izdevās izskriet savu labāko veikumu. Vēl vairākas nedēļas pēc tam prātā iešāvās doma “o! Karīna to izdarīja!”, ko pavadīja smaids.”
Par vicečempioni kļuva Saiva Pallo, kura distanci veica ar rezultātu 10 stundas 03 minūtes un 31 sekundes, kas bija pārsteigums gan konkurentiem, gan līdzjutējiem.
Saivas trenera Toma Komasa komentārs:
“Saiva ir kā pumpurs ziedam. Kopjot un aprūpējot tas uzplauks. Par cik daiļu ziedu Saiva taps, būs atkarīgs no viņas ieliktā darba. Sudrabs RV107, ir tikai rasas piliens veldzējumam un pirmais saules stars siltumam. Ja ceļš kopā ar mani nebaidīs, tad galamērkis tiks sasniegts. Pacietību un izturību ne tikai Saivai, bet arī ikvienam konkurentam, jo tikai skarbi un konkurētspējīgi apstākļi liks sportistam nenoslīgt pašapmierinātībā.”
Vīriešiem šajā gadā uzvarēja Ritvars Kalniņš, kuram šis bija desmitais finišs pēc kārtas, tādējādi kā trešajam nopelnot dzelzsvīra titulu un mūža brīvbiļeti nākamajiem skrējieniem.
Pasākumā gan Ritvars nepiedalījās, jo kopš Rīga – Valmiera skrējiena uzvaras viņš nevis atpūtās, bet Rojas Ultramaratonā uzstādīja Latvijas un Pasaules V50 grupā 24h rekordu noskrienot 270,41 km un atjaunošanās pēc šādiem skrējieniem prasa ilgāku laiku.
Ritvara māsas Lienes Kalniņas komentārs par brāli:
“Ritvaru vienmēr ir raksturojis spēcīgs sacensību gars un nelokāma apņēmība sasniegt izvirzītos mērķus. Sportam viņš jau kopš bērnības bija uz “Tu”, taču tieši māsas iedvesmots viņš nopietnāk pievērsās skriešanai. Sākumā Ritvara skatījums uz treniņiem bija visai skeptisks – viņš tos uzskatīja par nodarbi “nīkuļiem”. Tā nu viņš, ar lielu pārliecību, pieteicās savam pirmajam maratonam – “Valmieras maratonam”, visiem paziņodams, ka skries uz uzvaru. Tomēr jau pēc dažiem kilometriem nācās atzīt realitāti – traumas lika izstāties, un sapnis par pirmo vietu bija jāatliek. Tieši šis kritiens kļuva par pagrieziena punktu – Ritvars saprata, cik būtiski ir treniņi, un turpmākos gadus cītīgi trenējās, braucot agri no rīta ar pirmo vilcienu uz Jūrmalu. Pirms aptuveni astoņiem gadiem viņš vēl teica, ka viņa “griesti” ir 107 km skrējiens no Rīgas līdz Valmierai – garākām distancēm viņš nejūtoties radīts. Tajā laikā, skatoties Spartathlona pārraides, tas šķita kā kaut kas neaptverams un nereāls. Šodien Ritvars ir gluži cita līmeņa skrējējs. Viņš skrien katru dienu – uz darbu un no tā, kopumā mērojot aptuveni 20 kilometrus dienā. Gatavojoties nopietnākām sacensībām, viņš šo apjomu palielina līdz pat 30–40 kilometriem dienā. Viņa stāsts ir pierādījums tam, ka ar neatlaidību, disciplīnu un vēlmi nepārtraukti attīstīties – iespējams ir viss.”
Stāstu vakarā piedalījās Ritvars Lērme, kurš šajā gadā skrējienā izcīnīja 8. vietu un regulāri piedalās dažādos maratonos un ultramaratonos.
Paldies visiem dalībniekiem un atbalstītājiem par piedalīšanos!
